Ēku energoefektivitātes modeļi

Zaļajā
būvniecībā pazīstami vairāki ēku energoefektivitātes modeļi,
un dažāda tipa būvēm ir atšķirīgi energoefektivitātes
rādītāji.

Zema
enerģijas patēriņa mājas

Zema
enerģijas patēriņa būves (low-energy
buildings) definēšanā izplatītas
divas pieejas: tā dēvētās 50% un 0% enerģijas mājas (procenti
norāda enerģijas patēriņu, kāds nepieciešams mājas
uzturēšanai, salīdzinot ar tradicionāli būvētām ēkām). Ēkas
ar 50% enerģijas konceptu patērē pusi no tradicionāli būvētai
ēkai nepieciešamās siltuma enerģijas. Tas tiek panākts
galvenokārt ar labāku siltumizolāciju un logu stiklojumu, kā arī
ventilācijas sistēmām ar siltuma atgriešanu.

Nulles
enerģijas mājas

Nulles
enerģijas mājas (zero-energy
buildings) ražo tikpat daudz
enerģijas, cik patērē. Šādām ēkām raksturīgi vairāki
energoefektivitātes risinājumi, atjaunojamu energoresursu –
saules, vēja u.c. – izmantošana. Tā kā enerģija vairāk tiek
saražota vasarā, turpretim lielāks tās patēriņš ir ziemā,
enerģija tiek uzkrāta, caurmērā nodrošinot vienlīdzīgu samēru
starp saražoto enerģijas daudzumu un tā patēriņu. Kaut arī
nulles enerģijas mājas spēj darboties pilnīgi autonomi, lai
nodrošinātos pret varbūtēju enerģijas patēriņa mainīgumu,
parasti tiek ieplānots pieslēgums arī vietējam energotīklam.

Ultrazemas
enerģijas mājas

Ēkas,
kas pēc apsaimniekošanai nepieciešamā enerģijas patēriņa
tuvinās nulles mājas koncepcijai, tiek dēvētas par īpaši zema
enerģijas patēriņa būvēm (ultra-low-energy
buldings).

Plus
enerģijas mājas

Plus
enerģijas māju (energy-plus buildings)
plānošanas, energoefektivitātes, resursu izmantošanas principi ir
līdzīgi kā nulles enerģijas mājām, taču tajās rasti
risinājumi iegūt vairāk enerģijas, nekā nepieciešams patēriņam
vidēji gada laikā. Eiropā šāds modelis kļuvis populārs Vācijā,
kur sekmīgi realizēti vairāki šādu māju pilotprojekti.

Pasīvās
mājas

Pasīvā
māja ir ēka, kurā cauru gadu neatkarīgi no temperatūras
svārstībām ārējā vidē tiek nodrošināts
komfortabls iekštelpu klimats. To var panākt, izmantojot dažādus
alternatīvus apkures risinājumus un maksimāli novēršot
iespējamos siltuma zudumus. Šajā gadījumā būtiska nozīme ir
ēkas novietojumam vidē, logu izvietojumam dienvidu pusē. Par šāda
tipa ēkām mēdz teikt, ka tās apsilda un ventilē pašas sevi,
tādēļ arī tās tiek sauktas par pasīvām
(atsevišķos avotos, sniedzot nosaukuma skaidrojumu, tiek minēta
arī pasīva saules starojuma izmantošana). Dažkārt šāda tipa
būves tiek dēvētas arī par nulles enerģijas mājām.
Eiropā
pieņemtais pasīvās mājas koncepts paredz, ka enerģijas patēriņš
apkurei tajā ir 15 kWh/m². Šo ēku kopējais enerģijas
patēriņš ar telpu apsildi, karsto ūdeni un elektrību ir līdz
120 kWh/ m².